Saki - Jā!

Cerību pielijusī diena,
tu vairs neesi viena,
slapja ir šī vasara,
pār tavu vaigu rit prieka asara,

drīz pienāks tā diena,
kas mūsu dzīves mainīt steigs,
drīz asaras nebūs vairs ne vienas,
jo sāpes pastāvēt beigs,

atskaties pār plecu sev,
tā dzīve ir par vecu tev,
nomaini asaras pret smieklu jūru,
nomaini skumjas pret manu smaidu,

tu zini - es tevi sen jau gaidu,
tu saproti - man tevi vien vajag,
redzi tās egles košās skujas?
kad tās zemē kritīs,
es mīlēt tevi nestāšu,

kaut saule apstāties spētu,
es tik un tā tevi mīlētu,
 kaut vasaras sezonas telpā,
ja izkristu sniega dzestrā elpa,

kad sapratīsi tu to,
ka tevi uzskatu par savu mīļoto,
pāris dienu un precēti jau,
un skumjām iemeslu te nu vairs nav,

es tevi mīlu,
kā sauli mīl vasarīgais vējiņš,
es tevi mīlu,
kā tu kad esi vasara,
un es esmu tavs mīļotais vējiņš...

Vai mīli mani tu tā pat?
Vai dzīvosi tu man tā pat?
Tad saki vārdu jā no sirds,
Lai redz ikviens cik acis tev spoži mirdz!

Es tevi gaidu...

Pastāsti man tikai vienu,

kā lai izturu es šo dienu,

kad esi tu tālu tālumā,

un acis neredzu tavas sejas sārtumā,

vai pastāstīsi noslēpumu šo,

kā man ieraudzīt savu mīļoto?

Es nezinu kā man tā gadījās,

bet sirds zina - tai tevi tik vien vajag,

nu jau pusdienu laiks ir klāt,

sirds joprojām grib skumjās stāt,

nezinu ko iesākt ar to,

neredzot savu mīļoto,

pusdienas paēdu atkal es viens,

pakrūtē sajūta it kā tur siens,

apskaties mīļotā mana,

vai pietiek tev skapī mīlestība mana?

Vai tev nav vēlmes papildināt to?

Vai mīlošie glāsti tev trūkumā nav?

Un apskati pie reizes vel to,

vai mani joprojām uzskati par savu mīļoto?

kad skumjas jau debešos augstu kāp,

zini droši - vientulība dikti sāp,

un vakars kad tuvu jau nāk,

slikti pat sidij palikt sāk,

mīļotā mana esi tu,

lūdzu tevi mājās jau nāc,

un kad aukstums tevi tā skauj,

atceries mana sirds pēc tevis vien bļauj...

vakars jau vēls un sāpes nerimst,

logi sirmo no siltuma pavārdā,

apskatos caur piesvīdušo stiklu,

visapkārt ir tikai migla,

nu kad vakars ir vēls, 

miglā man rādās tavs tēls,

un nozīmes ir tikai tam vien,

cik ātri kājas pretī tev skrien,

te mānīgi skrējis es esmu,

''bēdīgu ziņu es nu tev nesu!''

policists ar stāžu man vārdus kad saka,

sirds sitās kā galīgi traka,

nesagaidīt man mīļoto šonakt,

tā slimnīcā jau sildās nu pat,

kas noticis, kāpēc un kā,

to mainīt vairs nevar it nekā!

jautājums man prātā viens,

kas pasaulē nu dzīvot sāks,

vai puisītis kas ozols būs,

vai meitenīte kas vienos mūs???

un nozīmes nu tagad nav,

vai viens vai otrs,

ak vai,

nu man jāmīl divus jau...

(Sandis)

Mīlestības noslēpums ir...

Mīļš glāsts rīta saulē,
un stāsts par tevi un mani,
viens pieskāriens tev,
un mēs kļūstam kā viens,

mīļi glāsti,
sākas ceļojums pasakā,
mīļākie pieskārieni,
un tādi tie būs mūža garumā,

vienam pieskārienam nozīmes nav,
zinu kad mani mīli sen jau,
bet vai ceļot uz zemēm tālām tu vēlies,
un izjust no kurienes pati cēlies?

Mīļākais maigums ar glāstiem vien sākas,
lielākā mīlestība ar strīdiem tik aug,
un kad drīz jau precēti esam,
cauri dzīvei viens otru tad nesam,

kaisle un mīla vis apkārt kā rozes,
nezinām kur liktenis mūsu ceļus grozīs,
un bērnu bariņš kad jau būs prāvs,
reiz es kļūšu kā vecs pāvs,

nav nozīmes nekādiem varoņu darbiem,
un nav pat nozīmes pārmest sev ar vārdiem,
ja reiz mīlēt būs lemts,
tad uz mūžu to mainīt nav dots,

tikai viens skūpsts,
to visu aizsāka,
tikai viens glāsts,
un redzi - top jauns mīlas stāsts...

Nepārmet sev neko,
nepārmet pat piedzīvoto,
un pārliecinies dzīves laikā,
mīlestības noslēpums ir pieskārienā maigā...


(Sandis)

Kā laiku apturēt es vēlos...

Izkusa pagājušās nakts skūpsti,

tie vilināja un pievilka tevi man klāt,

un atkal izkusa laikā kas aizgāja,

redzi... tos vairāk neatgūt,

mīlošākie glāsti tevi skāra,

un par tavu augumu tie man stāsta,

cik lai es samaksāju kādam,

lai laiks spētu apstāties?

Visam un nekam vairāk nav nozīmes,

es nezinu ko lai daru,

tikai vēlos apturēt laiku,

kaut uz mirkli kad acīs tev slīku,

nezinu vai tam ir nozīmes,

tam cik ļoti es tevi mīlu,

tam ko sirds mana jūt,

kad roka tava mani glāsta,

un runādama sirds stāsta,

to ko ķermenis saņem kad to glāsta,

vienkārša ir šī patiesība,

to vēlos iekļaut kādā stāstā,

redz acis tikai tevi,

jūtos kā ledus kastē ieslēgts,

bet skūpstu maigumā neatgūt to,

to laiku ko iegūldīju maigumā ar mīļoto,

leduspuķes uz logiem jau pārtop,

pārtop par visskaistākajām rozēm,

un rozes kas mīlu prot apliecināt,

ir cēlākais un krāšņākais zieds sirdij,

drīz apstāsies laiks,

drīz apstāšos arī es,

un uz loga salušā ar elpu,

es rozēs dzīvību atkal tām došu,

lai redzi cik ļoti es tevi mīlu,

es apturēšu laiku kas mīl,

es apturēšu laiku ko mums kāds ir devis,

un kamēr laiks uz vietas stāvēs,

es tev blakus būšu,

kamēr laiks vēl stāvēs,

es tevi bildināšu,

kamēr laiks joprojām stāvēs,

es šo dzejoli tavai sirdij rakstīšu,

dzejoli par to kā laiku apturēt es vēlos...

(Sandis)

Šonakt!

Šonakt
mēs esam jauni
tāpēc degsim lāpas gaišas
lai mēs svinam dzīvi!

Šonakt
dzīvē laižam jauni mēs
lai mēs redzam kas turēt līdzi spēs
tā mēs svinam dzīvi kopā

un kad visi glāzēm rokās,
spriežam kā mums šodien veicies
tā mēs dzīvojam un tā mēs svinam,
pa priekšu šņabi dzeram un pa vienam.

dzīves līkločus mēs apspriežam
dzīves nastas mēs te minam
atkal jauni kopā esam
un dzīvē visi kopā laižam

Šonakt mēs vareni nu dien
un svētki ātri prom jau skrien
skaties kā tiek glāzes pilnas
un drīz jau visi ir zem segas vilnas

Šonakt tu būsi mana
lai to zina visi kad durvju zvans to zvana
un kad sāpes rīt mums galvu lauzīs
par to rīt mēs galvu lauzīsim

tikai šonakt tu māki dzīvot
tā lai tevi prot ikvien te mīlēt
un kad es ar tevi runāju
tu par citu atkal domā

Šo nakti vadu vientulībā
par dzīves netaisnīgiem svētkiem rakstu
te nu es esmu
tas pats es tie paši jūs
un sāpēs sirds vaimanā un mirst
viens pats un asaras kā zīles birst!

Šonakt es tevi gribu
bet nevaru gūt tevi
un lūzti vai plīsti esmu es viens
svētkos kas par dzeršanu saucās.

un vientulība turpina tad mani smacēt
jo zinu esi svētkos viena
viena bet ne vientuļa
vienīgā ko neprātā mīlu...

Šonakt es tevi vēlos
lai esi man ik uz soli līdzās
bet svētki galvā atkal tev
un nenāk prātā mani turēt sev...!

Sāpes ko radi mani norūda!

Viss reiz teiktais - aprunātais
Tā līdz galam neizdarītais
Sirdī dziļi sāp - durās
Itkā sāpēm robežu nav
Kāds ap mani burās.

Te skatiens kāds paslīd zems
Te atkal viens mazliet kā ķēms
Bet tomēr vai vientulība uzvarēt mani spēs?
Vai atkal dzīve spēlēs paslēpēs?

Lūk padoms ar sirdi kas tapis
Nelieto to kas dvēseli lāpīs
Atrodi valodu ar nesaskaņām kopīgu
Un pamestība pārtaps par draudzību nopietnu

Lai kur arī es ietu
Un ko arī es nedarītu
 Katrā solī tu vadi mani
Ceru šo tekstu arī tu dzirdi

Viss kam nozīme reiz šķita liela
 Nu kā akmens ūdenī gulst
Un visas sāpes kas reiz ciestas
Tagad kā odziņas man šķiet...

Padomā par otru arī
Skaties ko ar mani tu tā dari
Nesāpini vairs!
Es lūdzu tevi - nesāpini!

Tik ciešas bija šīs mīlestības saites
Un nu kā ierasts tās jau kļūst  kaites
Sāpes ko sirdī man radi
Tikai ciešāk turēt tevi liek

Sāpes kas rētas atstāj
Neļauj mīlai atdzimt
Sāpēm ceļi locās
Esam rūdīti mēs ugunīs nu dien

Kaulu lauziens ass
Un es sev liekos atkal mazs
Kaut sirdi sāpināt tu nespētu
Es mīlēt tikai tevi paspētu!

Un kad pamest novārtā tu sāktu mani
Es tev atgādinātu par sevi kā vēja zvani
Atkal liesmas kaislas degtu
Un tu pēc manis droši vien steigtu...!

Atceries!!!

Visam dotais laiks iet uz beigām,
nav nozīmes vairs varonīgām steigām,
vārdi reiz dusmās izteiktie,
nu pārtop kā karavīri jau nobeigti,

nav nozīmes vairs sāpju pilnām atmiņām,
vairs nav vērts pagātni aiz ūsām raustīt,
nāk jaunas dienas viena pēc otras,
nāk jauni piedzīvojumi - jaunu atmiņu veidojumi,

visa tava dzīve,
nu kā krāsains attēls priekšā stāv,
un tikko skumji tev jau metas,
krāsas atstāj tumšas rētas,

drīz jau vasaras saldā elpa,
drīz jau iestāsies mierīgie laiki,
neliec vairāk kāju tumšā cilpā,
lai sirds tev nesāpētu vairs tik traki,

veidosim savu laimīgo zemi,
lai citiem skauž jo tie kā ķēmi,
veidosim savas krāsas,
 kurās krāsosim savu laimīgo pasauli,

nav jāmeklē vairs sāpēm iesākumu un galu,
jo sāpju taču vairs nav,
nemeklēsim vairāk saules starus liekus -
mums taču pieder pati saule...


nav vairāk laika lai steigā dzīvotu,
nav vairāk nozīmes dzīvei bez apstājas,
viss kam nozīme reiz šķita miglā tīta,
nu par mīļoto jau sen ir atzīta...


un...
ja reiz tev sāpes moca...
atceries cik patīkamu laiku vadījām sarunās tad mēs,
un iegaumē - nekas to no atmiņas dzēst nespēs...


(Sandis)

Aicinājums

Sirds uz stereo noregulēta,
 viena diena atkal nogulēta,
visiem draugiem uzsaukums,
draugi kopā sanāk - tāds pienākums,

visi kopā nāciet,
dzejas lasījumus sāciet,
neskumsim ne mirkli,
lai sirds šķil dzirksti,

 redz ik viens kad kopā nākam,
un ar sarunām tad draudzēt sākam,
nav nozīmes vai mazs tu esi,
galvenais lai smaidus tālu nesi,

un visas sirdis regulētas,
uz stereo tās noklusētas,
lai nebrīnās tad draugi radi,
un lai tik tālāk mainās gadi,

drīz piemēru no mums jau ņems,
katrs kas dzejā kā mēs grims,
 un draugu pūlis plašs nu būs,
ja visi dzejā mūs tā sauks,

lai dzejas mīlētāju netrūkst šeit,
lai vārdus rod ik katrs dzejnieks,
un kad gadi tālu skries,
pielūdzēji asaras pār mums drīz lies...

Neskumst neviens

Viena nepārdomāta rīcība,
viens sāpīgs vārds,
vienas sāpes,
vienu skumju atslēga,

zemākas pakāpes par šo nav,
skumju galējība pēdējā,
nav miera sirdij,
un domas vien ap tevi klīst,

ieplānots tik daudz,
bet reālie darbi netiek panākti,
sāpīgi ir izjust skumjas,
ja nav miera piepildījuma,

par neļķēm un dažnedažādiem ziediem,
par rožu iemītām peļķēm,
vienu vārdu piepildījums,
citu darbu atlikums,

vai zini?
nav man miera,
it ne dienas,
it ne minūtes,

bet pārnāk mājās mana sirdsapziņa,
parādās arī dzīves zina,
 ierodas visu gaidītā lieta,
tā tava sirds kas tik cieta,

zinu - sāpes nepazudīs,
ja vien kāds tās neļaus aizmirst,
un dzīvi atkal baudīt,
tad tās tomēr mazāk just es spēšu,

un par visu ko es rakstu,
ar dzejas vārdu saku,
nav jāskumst vairs nevienam,
 jo sāpes jau aiz daudzām sienām...


(Sandis)

Man vajag tevi ļoti!

Aizsedz man acis,
aizsedz man ausis,
es negribu dzirdēt,
es negribu redzēt,

to kā sirds tevi alkst,
to kā bez tevis tā kalst,
Vai tu nedzirdi?
Sirds tevi klusām sauc...


Pēc tevis tā traki sauc,
pie tevis tā mūždien trauc,
par tevi tā tikai runā,
sirds nezin vairs miera,

nav tai brīva diena,
tikai tu esi tai viena,
tikai tavs smaids tai vajadzīgs,
tavs skūpsts ik mirkli gaidīts,

viena minūte un sirds jau stāj,
pāri kalniem tā itkā slāj,
un tomēr tai vajag tik tevi,
lai varu tajā atpazīt sevi,

un lai šī dziesma ir skaista,
vajag lai kas uzmanību saista,
to par piedziedājumu saucu,
ar atkārtojumu pēc tevis es kaucu,

Aizsedz man acis,
aizsedz man ausis,
es negribu dzirdēt,
es negribu redzēt,

to kā sirds tevi alkst,
to kā bez tevis tā kalst,
Vai tu nedzirdi?
Sirds tevi klusām sauc...

Un ritmi sirdij tik lēni kad top,
dzejolis dziesmā jau pārtop,
drīz blakus man jau tu esi,
un nezinu vai jauna diena laimi nesīs,

 mīlestība spārnos cels,
sirds jaunus spēkus drīz atkal smels,
un dzīvot vieglāk taps,
ja dziesmai ritms būs labs,

bet kad vārdi atausīs man sirdī,
teikšu tev skaļi lai dzirdi,
nav vietas šeit liekiem vārdiem,
tiem nozīme kā tukšiem siena zārdiem,


Aizsedz man acis,
aizsedz man ausis,
es negribu dzirdēt,
es negribu redzēt,

to kā sirds tevi alkst,
to kā bez tevis tā kalst,
Vai tu nedzirdi?
Sirds tevi klusām sauc...



(Sandis)

Draugu atbalsts!

mīlestības slazdā esam,
savus vārdus uz lūpām nesam,
visas dienas garumā,
visas dzīves gājumā,

lūk atkal diena aizvadīta,
atkal svētki nosvinēti,
viena sirds bez otras nespēj,
lai jau laimi izbaudīt tie paspēj,

visas likstas pagājušās,
visas nedienas kas bija,
nu jau laime sirdī iesēta,
un draugu pūlis kopā to sajūta,

Vai draugi ir dārgākais uz zemes?
nu bet protams ka jā,
un ja kāds tā nopietni nedomā,
lai ar draugu tuvu parunā,

mīlestības spārni pacels augstu tevi,
tāpēc tikai sargi ļoti sevi,
lai sirds jūt cik nozīmīgi ir tavi draugi,
un tie kļūs kā tavi acu raugi,

lai arī kas ar tevi notiktu,
atceries par draugiem tuviem,
un tikko skumji tev sāk kļūt,
vienmēr būs kāds kas par tevi pat kūst,

bez mīlestības viss ir mazs,
bez mīlestības maizi negriež nazis ass,
un draugi kas tev līdzās būs,
mīlēs tevi lai to sirds tev spēj just...



(Sandis)

Pazudušas skumjas (atmoda)

Pavasara plaukstošie pūpoli,

un drīz dzimst jaunas domas,

drīz nāk un samaksās mums pēc nopelniem,

liktenis, kas paceļ mūs no pelniem,

sirds izžūst kā kaltētās plūmes,

un prieka lāses tik ļoti pietrūks,

lūk nodomi tik cēli,

bet acu priekšā jau drūmi tēli,

sirds alkst tikai lāsīti patiesas mīlestības,

bet tā cauri šai miglai neprot skatīt,

un kad saules stari pavīd,

tai svarīgs kas cits,

tā saka no sirds pārpilnības mute runā,

bet ja nau spēka muti pat vaļā vērt,

lai tad runā pirkstu veiklība,

un skumju kliedēšanu dzejā rod,

un tomēr-

sirds skumst,

kad septiņreiz nomēr,

nepietiek ar to sirds joprojām tumst,

sirdī laužās dažnedažādas skumjas,

tās top kā domas dumjas,

līdz rimstas tikai lēnām ,

un aiziet pavienam,

tad pēkšņi nāk tāda kā pavasara diena,

kas kliedē skumjas,

ar tādu pietiek tik vienu,

un...

un izplēn it visas domas pat dumjas,

pēkšņi tev saule šķiet tik gaiša un koša,

pat tava sirds kļūst pārlieku droša,

tikai viena diena tik bij trūkusi,

tā kas lika domāt ka nēesi jukusi,

un pienāca tad tāda,

ar sauli aptīta un visāda,

mazlietiņ savāda,

un vienlaikus iemīlēta....

kaut saules būtu vairāk tai ziemā,

lai zin ikkatrs šai ciemā,

pazaudēts kas atrasts bija,

un nu to lasot lietus lija,

pavasara dūmaka siltā,

nu bij kā iemūrēta vanšu tiltā,

un pamodusies tauriņu māte,

krāsu paletes nes vasarai neizzinātas...

(Sandis)

Mūžīgā cīņa

Piepildi sapņus,

piepildi vēlmes,

un kad mīlestība pārņems,

nešķirs mūs ne kalni nedz dzēlmes,

par sapņiem kad bērni tev stāsta,

māte pār galvu tos glāsta,

un redzot kā mīl tad viņu māte,

dēls asaru rasojošu nolej,

bez sāpēm un skumjām,

bez domām pat nedaudz dumjām,

te valda vien mīlestība,

un nezin cilvēks pārestības,

kā māte savu dēlu mīl,

tā nezust un neizdzist tai,

jo patisāka mīlestība kvēlo,

jo mazākas iespējas dzīvē tēlot,

un līdz saule gaismu dos,

mīlēšu es savus mīļotos,

drīz saule mūs jau sauks,

un pat tas šo mīlu neizjauks...

likteņa pirksti tik garie,

un ļauzu sejas joprojām bālo,

nevaram uzveikt mēs nāvi,

un karā ciešam sakāvi...

(Sandis)

Sapnis par lidojumu

Lidot kā putnam debešos,

un izjust vēja mīletību,

uz īsu brīdi izlikties par putnu,

un ļauties vējam uz mirkli,

atļauj satvert tavu roku,

atļauj tevi pacelt debesīs,

un ja aukstums tad jūtams,

piglaudies man tuvāk tad klāt,

laid lai spārni tevi ceļ,

kaut enģelis tev tuvu nav,

ļauj man būt tavam putnam,

un piepildīt tavus sapņus,

laid lai vējš ceļ,

un lai acīs prieks tā kvēl,

un kad sapnis ir izteikts,

laiks sapņot izbeigt...

(Sandis)

Mosties pavasari!

Mazs bērns kad asaru lej,

nejūt tas iemeslu pat kad smej,

un asara kad zemē krīt,

rimsies sāpes varbūt tad rīt,

kā dimanti kad pār vaigu rit,

nezin tas vai sāpes rims drīz,

un ja zaudētas ir cerības un vēlmes,

sāļie kristāli kad asarās vēršas,

drīz pienāks pavasara putnu laiks ,

un skumju pilns vairs nebūs vaigs,

tā sapņi kad reāli kļūst,

un ledi no sirds sāk kust,

redz sapni par putnu tad puisēns,

un pats grib līdzīgs tiem būt,

tā lidot tas mācēt tad grib,

bet tam dzīve gar acīm tad strauji tik zib,

sirds tam drīz skumjas vairāk nejūt,

un atmiņas drīz kā bēnam tad šķiet,

pienāk tad saulstaru epizode tai dzīvē,

aukstums , sals un vientulība nu kā pērns sniegs plēn...

puisēns kas skumjš reiz bija,

tas kā saule pār zemi tad lija,

un zin nu jau to ikviens,

tas pavasara dievs...

 

 

 

(Sandis)

Vai proti atrast draugus?

Laid lai laiks iet tikai uz priekšu,
laid lai piedzīvojumi notiek,
un ja arī redzēsi ka es garām iešu,
neļauj lai sirdiī kas slikts iziet,

reizi pa reizei smaidīt ir ļauts ,
reizi pa reizei raudāt ir vēlams,
bet apvinojoties sāpēm ar jūtām,
rodas sapņi par sirdīm neiegūtām,

atļauts ir daudz,
arī slikts pat ļauns,
bet kur ir tā robeža kas vilkta pār zimi,
kas neļaus sagandēt nevienu dzīvi,

ja reiz satiksi smaida īpašnieku kādu,
kas zinās tad cilvēku tādu,
dod arī mums par to zināt,
lai nepaliekam kā negudri minot,

kā atšķirt vai tas labs vai ne tik,
un ja gadas kad pietrūkst it ne cik,
līdz kas ļauns atgadas,
lai mums spārni neaplaužas,

dzejnieks tev māca tik vienu,
uzmanies kaut ik dienu,
ja draugu radīt nepratīsi,
par kaķu barību ātri pārtapsi...

Tā nav vājība, bet sirds

Mazos spārnos paceļas tarenītis,

mazs ir pats šis kustonītis,

un ja skumju mākts tu esi,

mazliet smaidu spārnos tas nesīs,

pavasara ziedošie ziedi,

pirmie vēstneši kas plaukst,

un ja skumjas nepamet tad tevi,

nāc apgulies pļavā izjūti pavasara elpu,

reiz tēvs mēdza teikt,

nav kā trakam kur steigt,

ja mīlošs tu esi,

vājuma pazīmes tā nenesi,

jo mīļāka sirds tev krūtīs,

jo platāku smaidu apkārtne jutīs,

un ja pavisam nav drosmes pat vārdu bilst,

atceries arī akmens ūdenī dilst,

pavasara upes rotaļas,

un zaigo jau atkal saulstari,

prieka notis briestošas,

un nu pat tu jau dziedāt vari,

nu redzi kā viss ir sanācis,

dzejniku neviens vairs nemācīs,

tas vārdu kārtējo atkal ir teicis,

tā rakstīt atkal jau pabeidzis...

Padomā uzreiz...

Par pavasari vārdus es teikšu,

par ziedu pilnām pļavām stāstīt steigšu,

par medussaldiem skūpstiem es lūgšu,

un tev to visu atklāt steigšu,

ja gadījums būs tāds,

kad jamāk mīlēt kāds,

un ja sirdī nebūs prasmes šīs,

kas pēc mīļotās nu tevi dzīs,

ja saules siltums  pietrūksies,

un mīlošs glāsts būs nepieciešams,

tā sirds tev teiks - nu pierausies,

 lai mīļotajai pieglaudies,

lai sarto saulesstaru gaismā,

aizrit vakars šiss,

un ja skumji mazliet kļūst,

lai saules riets nu atkal piedzimst,

saka ja mīl tad sāp pat ļoti,

bet zinu tu sāpināt neproti,

bet kad skumji metas,

atdzimst pat senākās rētas,

par pavasari kad es rakstu,

domās kā pirmoreiz sarkstu,

tai pavasara siltajā saulē,

tai pašā kas tevi man ielika plaukstā,

dziedoši apceru brīdi es to,

kad satiku savu mīļoto,

nu tā jau paies arī vasara,

un nenobirs ne asara,

mīlēt visiem ir tā ļauts,

kaut tu zvērs vai arī skauts,

tāpēc  dari tā kā kaķi patreiz, 

par mīļoto padomā uzreiz...

Gaidi viņu...

Viss pagājis,

sāpes pārciestas,

jaunas dienas atkal nāk,

sirds prieku iegūt nu jau māk,

redzi sauli, redzi lietu,

visu pagātnei kaut cietu,

nākotne lai priekā līksmo,

un pēc mīlestības atkal tīksmo,

saulsstaru rotaļas,  

jūras viļņu spēles vientuļas,

un dzīve gaišāka šķiet,

jo zinu- mums ir vēl kur iet,

kristāldzidrs udens strautā,

vientulība nu jau sakautā,

jūtas skaļas kā reiz dziesmas,

sirdīs deg uguņu liesmas,

pagājušo laiku ēnā,

paliek viss kas klusumā ir mēmā,

patreiz tas ir tikai svarīgi,

un tas tak ir tik  dabīgi,

zudušo sāpju rētas,

nu kā ar roku dzēstas,

mirklis pēc mirkļa vadīts,

ar prieka asarām  dalīts,

pagātnes tumšie spoki,

patreiz šķiet kā joki, 

atnāks un samīlēs tevi,

kāds priecējot ari sevi,

tam dūšas būs gana,

to katrs tak mana,

tam vara būs liela,

to vadīs mīlestība cieša,

dzejnieks paredzējumu teicis,

dzeju tā rakstīt tas beidzis,

gaidi nu tagad tik viņu,

savu pazaudēto sirdsapziņu...

(Sandis)

Par pagājušām atmiņām...

Man mazliet tikai sāpēja,
pašā iesākumā kad kritu,
dzīve itkā gar acīm paskrēja,
un atmodos tikai uz rītu,

tā saucās mīlestība,
un pasaule tev nu šķiet šķība,
nav miera ne uz mirkli,
lai tikai atgūtu brīdi,

šķiet zudis kas bija,
bērnība un lietus kas lija,
nāca prāts - un pieaugu es,
laiks atmiņās pagātni saglabāt spēs,

piecēlos no rītiem nereti,
ar domu par skolu parasti,
lūk laiki mainās un iet,
nav vairāk nozīmes kur skriet,

aplūkoju apkārt bieži visu,
ceļoju pār daudzām zemēm,
nevēlos  lai nāk man viesi,
kamēr neapgūstu citu mēles,

lūk draugi paziņas un biedri,
tie man ciemiņi gan bieži,
tas vis ko vēlos es nu dien,
lai vairāk laiks tā neskrien,

nu vai redzi?,
dzejnieks vārdu teicis,
kad dzeju lasīt mēdzi,
tas tevi bij bieži sveicis...

(Sandis)

Mirkli uzgaidi tikai...

Mazliet tikai uzgaidi,
pagriezies un pasmaidi,
apstājies un ieklausies,
zilās debesīs paraugies,

tūlīt atnāks viņa,
tā tava sirdsapziņa,
tā klusībā tev teiks,
kā pietūkst kas maigs,

atkal tad apstājies,
dziļu elpu ievelc,
un ja ko neatceries,
par soli tikai atkāpies,

cerību pilnie skatieni,
tie par tevi klusie mājieni,
tikai viena minūte,
un te būs tava pietura,

atceries tik vienu lietu,
kaut sirds kā ledus cieta,
mīlestība kausēs to lai cik tā bieza,
un diena gaiša kļūs ikviena...

Nav nozīmes!!!...

Paiet mirklis - divi,

un jūtam to - mēs esam dzīvi,

sarkst tev vaigi,

un ziedi tev tik svaigi,

viens ceļojums,

tas vieno mūs,

pienāk vakars- rīts,

esmu tavā priekšā kā krīts,

aizies sāpes - skumjas,

aizies ari domas mazliet dumjas,

tici vai  ne,

šeit vareni esam tikai mēs,

skatos aiz apvāršņa,

nekā pratīga neredzu,

pamanu kamanas,

tālumā nozūd cerības!

mīlēt vai ne,

izvēle tava,

muksi tālāk ,

vai būsi man līdzās,???

jautāju es skābeklim, 

nē - nav atbildes,

kluss čuksts man kliedz,

laid lai sirds tālāk nu iet!

nav rētu bez sāpēm,

lai labāk kļūst tev ap sirdi,

teikšu lai nav vietas slāpēm,

un lai labi mani dzirdi,

atmet skumjas tālu prom,

atmet pagātni tai paredzētajā vietā,

dzīvo tagad, rīt un tūlīt,

lai skumjas nav kur taisni vairs likt!!!!

(Sandis)

Mazs eņģelitis...

Mazs enģelitis uz pleca sēž,

par tevi domāt nestāj, 

tiko dzird tas vardu tavu,

 tūlīt sirdī smaida,

lūk zīmē sniega sirdis tas,

un atceras ka mīlēt māk,

lidz atnak, iezogas un paliek kads,

sirditi tas mīlēt sāk,

zinu tas tevi mīl, 

par tevi čuksti skan,

tas sniega segā zvīl,

un protams par tevi stāsta man,

enģelītis ko minu,

tevi mīl nudien,

es mīlu tevi, to zinu,

tapēc sirds pie tevis skrien...

nu kad dzejnieks vārdu teicis,

par mīļoto tas stāstīt beidzis,

un dzejas rindas galā nāk,

tapēc droši tevi mīlēt sāk..

Tā pat, par rūķiem mazliet padomāju!

Mazliet tik uzgaidi,
no visas sirds uzsmaidi,
un kad skumji sametas,
lai rūķu prieks tad uzrodas,

redzi, smaidam spēks ir milzīgs,
un ja sirds nu mīlēt prot,
arī acīs liksies kas viltīgs,
tad būs sajūta, ka sirdi tev kāds zog,

rūķi tādi viltīgi,
mazliet arī melīgi,
tāpēc būtu labi ja tie prastu,
sirdi darīt karstu,

tie mazie rūķi zaglēni,
sirdis laupīt māk,
tie viltīgi jo brālēni,
tāpēc mīlu dēstīt sāk...

ja tu mani tos,
mūc ko kājas nes,
tad tevi sērga neķers vairāk,
un sirdis laupīs mazāk...

viss ko vēlies tev ir!

Tu vēlējies tikai laimi,

prāvu draugu saimi, 

un gana daudz mīlestības, 

 un sirds sajūt to,

tu vēlējies tikai smaidu,

acis kas neskumt prot,

un kad zini ko es gaidu,

sirdī tavs vārds mieru lai rod,

tu papildus vēlējies vēl arī rotaļas,

tādas kas prātam nejaušas,

un ja arī draugi nopaļās,

sāpes- tās būs mazliet netīšas,

vēl mazliet tu vēlējies arī dzīva būt,

to baudu sniedzu tev ik mirkli.

zinu- sirds tava jūt,

laiku vairs neatgūt,

lai sirdī atmiņas tā klejo,

lai atrod vienu savējo,

un kad skumji kļūst,

prieku aizmirst tad lai nepagūst...

viss ko vēlies dots tev būs

tās jūtas tuvinās tik mūs,

un ja skumjas māc,

laimes mirkli atcerēties sāc...

(sandis)

Pārtraukums

Sēžu visu dienu,
rakstu dzejolīti vienu,
par mīlestību kvēlu,
par mērķi ļoti cēlu,

par mums un par laiku,
par atmiņām un mīlu maigu,
bet varbūt pietiek rakstīt,
varbūt jāsāk stāstus stāstīt,

par neko būs šis stāsts,
kā dēlam veltīts mātes glāsts,
te jūtas sen ir skaidras,
nav jēga krist ja tik ne skaidās,

lūk pārtraukums te dzejai,
lai atpūta ir manai sejai,
tad vēlāk atkal tiksimies,
ar acīm dzejā liksimies...