un drīz dzimst jaunas domas,
drīz nāk un samaksās mums pēc nopelniem,
liktenis, kas paceļ mūs no pelniem,
sirds izžūst kā kaltētās plūmes,
un prieka lāses tik ļoti pietrūks,
lūk nodomi tik cēli,
bet acu priekšā jau drūmi tēli,
sirds alkst tikai lāsīti patiesas mīlestības,
bet tā cauri šai miglai neprot skatīt,
un kad saules stari pavīd,
tai svarīgs kas cits,
tā saka no sirds pārpilnības mute runā,
bet ja nau spēka muti pat vaļā vērt,
lai tad runā pirkstu veiklība,
un skumju kliedēšanu dzejā rod,
un tomēr-
sirds skumst,
kad septiņreiz nomēr,
nepietiek ar to sirds joprojām tumst,
sirdī laužās dažnedažādas skumjas,
tās top kā domas dumjas,
līdz rimstas tikai lēnām ,
un aiziet pavienam,
tad pēkšņi nāk tāda kā pavasara diena,
kas kliedē skumjas,
ar tādu pietiek tik vienu,
un...
un izplēn it visas domas pat dumjas,
pēkšņi tev saule šķiet tik gaiša un koša,
pat tava sirds kļūst pārlieku droša,
tikai viena diena tik bij trūkusi,
tā kas lika domāt ka nēesi jukusi,
un pienāca tad tāda,
ar sauli aptīta un visāda,
mazlietiņ savāda,
un vienlaikus iemīlēta....
kaut saules būtu vairāk tai ziemā,
lai zin ikkatrs šai ciemā,
pazaudēts kas atrasts bija,
un nu to lasot lietus lija,
pavasara dūmaka siltā,
nu bij kā iemūrēta vanšu tiltā,
un pamodusies tauriņu māte,
krāsu paletes nes vasarai neizzinātas...
(Sandis)
