kā lai izturu es šo dienu,
kad esi tu tālu tālumā,
un acis neredzu tavas sejas sārtumā,
vai pastāstīsi noslēpumu šo,
kā man ieraudzīt savu mīļoto?
Es nezinu kā man tā gadījās,
bet sirds zina - tai tevi tik vien vajag,
nu jau pusdienu laiks ir klāt,
sirds joprojām grib skumjās stāt,
nezinu ko iesākt ar to,
neredzot savu mīļoto,
pusdienas paēdu atkal es viens,
pakrūtē sajūta it kā tur siens,
apskaties mīļotā mana,
vai pietiek tev skapī mīlestība mana?
Vai tev nav vēlmes papildināt to?
Vai mīlošie glāsti tev trūkumā nav?
Un apskati pie reizes vel to,
vai mani joprojām uzskati par savu mīļoto?
kad skumjas jau debešos augstu kāp,
zini droši - vientulība dikti sāp,
un vakars kad tuvu jau nāk,
slikti pat sidij palikt sāk,
mīļotā mana esi tu,
lūdzu tevi mājās jau nāc,
un kad aukstums tevi tā skauj,
atceries mana sirds pēc tevis vien bļauj...
vakars jau vēls un sāpes nerimst,
logi sirmo no siltuma pavārdā,
apskatos caur piesvīdušo stiklu,
visapkārt ir tikai migla,
nu kad vakars ir vēls,
miglā man rādās tavs tēls,
un nozīmes ir tikai tam vien,
cik ātri kājas pretī tev skrien,
te mānīgi skrējis es esmu,
''bēdīgu ziņu es nu tev nesu!''
policists ar stāžu man vārdus kad saka,
sirds sitās kā galīgi traka,
nesagaidīt man mīļoto šonakt,
tā slimnīcā jau sildās nu pat,
kas noticis, kāpēc un kā,
to mainīt vairs nevar it nekā!
jautājums man prātā viens,
kas pasaulē nu dzīvot sāks,
vai puisītis kas ozols būs,
vai meitenīte kas vienos mūs???
un nozīmes nu tagad nav,
vai viens vai otrs,
ak vai,
nu man jāmīl divus jau...
(Sandis)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru