Mīlestībā salstošie skūpsti!

Ziemas saltais skūpsts,
un redzams gais kas salst,
tik stindzinoši auksts,
bet lūpas, tevi vien alkst,

sniedz lūpas karstam skūpstam,
kaut gais kā ziemā dzestrs,
piekļaujies vien glāstam,
un lūpas šķil dzirkstis,

tikai skūpsti,
itnekā cita,
tu kūsti,
kaut visapkārt ziema,

tava izelpa spēj galēt,
tapēc skūpsti manas lūpas,
jo tālāk esi,
jo elpa aukstāka,

atkal tevi lūdzu,
piekļaujies man tuvu klāt,
izelpots ir gaiss,
un tūlīt salstoš kaist,

balta migla tavā priekšā,
tā tava izelpa tik dzestrā,
skūpsti manas lūpas,
lai aukstums netver tevi,

ja šis ir tas sapnis,
lūdzu tevi Dievs,
lai nebeidzas šis sals,
skūpsti mūža garumā,
kļūs par mūsu likteni,
lai staj it vis kas dzīvs,
bet atstāj mūs šai sapnī,
sapnī par mīlestībā salstošajiem skūpstiem...

Tai robežu nav...

Vai zini kas tā sāp?
tā mīlestība sirdi plosa.
vai zini kas tā ir?
tās jūtas kas dvēseli moka.
Un zini kur tā mīt?
tā tevī dziļi mīt...

kad sirdī mīlestība iezogas,
tad jūtas tevī iezogas,
nāk dienas, paiet gadi,
mīlēt drīkst ikviens un abi,

sēd pie galda puika mazs,
prāts tam gana ass,
mīlēt grib kā negudrais,
tāpēc lien pie meitenes,

līdzko tā jau tuvu klāt,
skūpstīt nevar viņš nu stāt,
mīlestība vientuļa,
vairāk tāda nešķita,

mīli jauns, mīli vecs,
visi neprātīgi uz to steidz,
un ja var tad augstu lec,
to kā mīl ik katrs teic...

Domu lidojumā

Mazliet brīva lidojuma,
caur un gar tavu daiļo augumu,
nedaudz glāstu,
un parmerīgi pārspīlēta mīlestība,
lai tev būtu noskaņojuma,
skūpsti uzņems ātrumu,
kamēr es to stāstu,
rodas jauna atkarība...

Tavas apburošās acis,
gaidu kad lūpas ko sacīs,
tās uz manīm uzmanīgi raugās,
nezinu vai palikt vai zust tālās spraugās,
tām dziļš skatiens to zinu,
un man vajag tevi to tev pieminu...

Seko klusums,
mēmāks par mēmu,
seko mulsums,
bikla un slēpta kaisle deg ap šo tēmu,
seko man mīļotā,
mūs nešķirs zemes spēki visi,
tu vienmēr būsi mana lolotā,
manu interesi tu tikai raisi...

Bezatskaņu vārdi tālāk skan,
un šķiet atkal tevi vajag man,
šo reizi vienu vien,
prāts, sirds, dvēsele pie tevis jau atkal skrien...

Stāsti tikai patiesību

Vārds kas izteikts,
kā lode kas izšauta,
lūk sāpes radītas,
lūk arī rētas svaigas...

Šeit itka priekškars ciet nu veras,
epizodi jaunu gaidot,
sirdī gaidoša pauze itka ceļas,
grib tā redzēt tevi smaidot...

Stāsti sirdij cerību stāstus,
stāsti sirdij par mīlestību saldu,
pastāsti ka tiks tai glāstu,
un ka medus liksies pēc vērmeles rūgtas,
jo atnāks mīlestības jaukais smarts...

Tā dzīve ko vadīsi,
kā rožu dārzs tev liksies,
jo pat tām ir savi ērkšķi ,
visi ceļi ko iesi tev gar laimi lieksies,
tie spēkus jaunos ņems,
un tev pieredzes sniegs...

Stāsti sirdij taisnību,
ka ceļš būs grūts,
stāsti, ka tālu jāiet vēl,
un lai tev nav it nekā vairs žel,
stāsti ka gandarījums un saules stari ir reāli,
tie rokas stiepiena attālumā tikai,
pastāsti arī to,
cik ļoti tas rakstnieks tevi mīl...
Stāsti tikai patiesību.

Vārdu spēle...

Dzīve bez apstājas,
kas gan te notiek?
Kā jūra bez sāls,
kā tas var būt?
Tā cilvēks roku pie sirds noliek,
jo tam jēgas nav ko gūt.

Aiz loga atkal jauna diena,
ar savām sāpēm un priekiem,
tā man esi tik tu viena,
pārejos uzskatu par liekiem...

Atvaino ja prieku gūt nespēj,
nedz sirdī, nedz dvēselē,
tik projām gan vēl neej,
jo vārdu vēl daudz man uz mēles,

tos sakot vēlos lai zini,
cik ļoti es savu dzīvi mīlu,
tev nav vairs jāiet pa dzīvi,
vientulība, pagāja, to zinu.

Un ja jautāsi kas ir tā dzīve ko mīlu,
teikšu ka ir patiesi,
mana visa dzīve,
esi tu viena,
mīlu tevi,
saku tieši...

Atskaņu šeit ir maz,
jo tām jēgas nav,
labāk ir ka nemaz,
tāpēc tev teikšu jau,
tā tikai VĀRDU SPĒLE īsa...

Tas cerību laiks...

Kā vārds, kas izteikts,
man tevi neatgūt...
Kā viens smalks diega pavediens,
kas pārrauts, nelabojams...

Reiz mēdzu tavās rokās sildīties,
reiz mēdzu apskaut un turēt, neatlaist tevi,
kā saule, ar smaidu mani sildīji,
kā zvaigzne tā spožākā, tā košākā...
Tās tavas acis...

Nu sēžot šeit, 
četrās sienās,
grimstu skumjās,
grimstu atmiņās...

Šeit tika vilktas līnijas,
kā joslas zīmetas,
kas ceļus dala,
tās mani un tevi ir šķīrušas...

Kā tikko dzimis mazulis,
nu man viss no jauna jāsāk,
kā tikko modies no rīta,
es veru acis ar cerībām...

Te beidzas sapņi ,
te beidzas ilūzijas,
šeit sākas dzīve, 
šeit sākas cerību laiks...

Zinot ka sirds prasa daudz,
zinot ko vēlas meitene,
nevarot solīt nekā,
nevarot dot nekā...

Es itkā ieskatos sirdī,
es ieskatos tavā un manā sirdī,
migla, un nesapratne, 
migla un dalītas jūtas...

No visa ko tev nāktos sargāt,
no visa kas tev dārgs,
atceries, sargi sirdi,
jo no tās dzīvība rodas...

Miglu, tumsu, un skumjas dzen tālu,
tālāk no bēdām un sāpēm,

kā sirdīm kas vienojušās,
kā rokām kas sadevušās,
tā mīlestība būs, 
tā mīla guni reiz gūs...

Un solījumiem nozīmes nebūs,
un pat tās acis un smaids,
tās atkal priecāsies,
tās atkal mīlēs...

Ja zvaigznes spētu runāt,
ja saule spētu dziedāt,
tā zvaigzne naktī tev stāstītu,
tā saule dienā tevi slavētu...

Kā mazs bērns,
es meklēju sevi,
kā mazs kucēns,
no mātes pašķirts,
man tālu vēl jāiet,
man garš ceļs priekšā...

Negribu skriet prom,
negribu kļūt vientuļš,
vai vientulības nav gana?
vai skumjām robežu nava...?

Tā atkal rokas ko sildīt,
tā atkal apskāvienus ko sniegt vēlos,
es tevi meklēju,
es gaidu tevi...

Jo zinu ka neatgūšu laiku senu,
jo zinu...,

kā vārds, kas izteikts,
man pagātni neatgūt,
kā viens smalks diega pavediens,
kas pārrauts,
ir nelabojams...

Mīli mūžam

Vai gadās tā tik pasakās,
vai gadās kad no laimes atsakās,
tik ļoti mīlot tevi,
raugās mīļotais uz sevi...

Viena laime 
vienā plaukstā,
visa dzīve
mužam alkstot,
visvairāk ir mīlestības sirdī,
kas dzīvi tiešām mīl - vai dzirdi...?

Rozā briles velc nu nost,
lai sirds jūt kur mīlestība mīt,
kad debesis uz zemes krīt,
lai zini kad mīlēt ļauts ir arī rīt...

Sapnis par mīļoto kad galā,
pastum raizes nu malā,
lai pasaka ir laimīga,
asaras ar plaukstu projām triec,

kā laime pār tevi kad nāks,
prieks tad sirdī dzīvot sāks,
lūk mīlēt mums ir ļauts,
un laimīgiem dzīvot dots...

Sargenģeļa dziesma

Kad zvaigznes iet dusēt,
kad sapņi sāk klusēt,
rīts ar sauli rokās sadevušies, 
tev labu rītu tie vēl...

Nakts bij gara,
sapņiem un tēliem pildīta,
kā labākais kas var būt,
rīta gaismā tava seja laistās...

Diena ko vadi,
lai prieku tev sniedz,
tik saki man tā,
vai tev kas trūkst...?

Tavai sirdij manējā bija,
tā mieru, prieku, laimi zināja,
reiz teicu tev ka skumstu,
bet jau tālu tas,
jo nu es mulstu...

Tava seja, tavs smaids,
man kā saules stars maigs,
tavas lūpas kas mani skūpstīja,
nu mani mīlēja, tā tās stāstīja...

Jel celies, un smaidi maigi,
jo tevi gaida ziedi svaigi,
tās acis kas priekā dzirkstī,
liek atkal laimīgai kļūt sirdīj...

Lai tava diena veiktos,
man atkal jāiet vējos,
kaut redzēt mani nevari,
zinu sāpes man nedari...

Es tevi atkal pieskatu,
kā eņģel's ar vēju tevi pieskarot,
skumjas kas sirdī mīt, 
pagaisīs kādu rīt,

dvēsele kas aizgāja pagātne netālā,
gaidīs tevi tai galā,
un enģelis aiz mākoņa pelekzila,
tev nesīs to ko sauc par "mīlu"...!