tie vilināja un pievilka tevi man klāt,
un atkal izkusa laikā kas aizgāja,
redzi... tos vairāk neatgūt,
mīlošākie glāsti tevi skāra,
un par tavu augumu tie man stāsta,
cik lai es samaksāju kādam,
lai laiks spētu apstāties?
Visam un nekam vairāk nav nozīmes,
es nezinu ko lai daru,
tikai vēlos apturēt laiku,
kaut uz mirkli kad acīs tev slīku,
nezinu vai tam ir nozīmes,
tam cik ļoti es tevi mīlu,
tam ko sirds mana jūt,
kad roka tava mani glāsta,
un runādama sirds stāsta,
to ko ķermenis saņem kad to glāsta,
vienkārša ir šī patiesība,
to vēlos iekļaut kādā stāstā,
redz acis tikai tevi,
jūtos kā ledus kastē ieslēgts,
bet skūpstu maigumā neatgūt to,
to laiku ko iegūldīju maigumā ar mīļoto,
leduspuķes uz logiem jau pārtop,
pārtop par visskaistākajām rozēm,
un rozes kas mīlu prot apliecināt,
ir cēlākais un krāšņākais zieds sirdij,
drīz apstāsies laiks,
drīz apstāšos arī es,
un uz loga salušā ar elpu,
es rozēs dzīvību atkal tām došu,
lai redzi cik ļoti es tevi mīlu,
es apturēšu laiku kas mīl,
es apturēšu laiku ko mums kāds ir devis,
un kamēr laiks uz vietas stāvēs,
es tev blakus būšu,
kamēr laiks vēl stāvēs,
es tevi bildināšu,
kamēr laiks joprojām stāvēs,
es šo dzejoli tavai sirdij rakstīšu,
dzejoli par to kā laiku apturēt es vēlos...
(Sandis)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru