mazs ir pats šis kustonītis,
un ja skumju mākts tu esi,
mazliet smaidu spārnos tas nesīs,
pavasara ziedošie ziedi,
pirmie vēstneši kas plaukst,
un ja skumjas nepamet tad tevi,
nāc apgulies pļavā izjūti pavasara elpu,
reiz tēvs mēdza teikt,
nav kā trakam kur steigt,
ja mīlošs tu esi,
vājuma pazīmes tā nenesi,
jo mīļāka sirds tev krūtīs,
jo platāku smaidu apkārtne jutīs,
un ja pavisam nav drosmes pat vārdu bilst,
atceries arī akmens ūdenī dilst,
pavasara upes rotaļas,
un zaigo jau atkal saulstari,
prieka notis briestošas,
un nu pat tu jau dziedāt vari,
nu redzi kā viss ir sanācis,
dzejniku neviens vairs nemācīs,
tas vārdu kārtējo atkal ir teicis,
tā rakstīt atkal jau pabeidzis...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru