Visam dotais laiks iet uz beigām,
nav nozīmes vairs varonīgām steigām,
vārdi reiz dusmās izteiktie,
nu pārtop kā karavīri jau nobeigti,
nav nozīmes vairs sāpju pilnām atmiņām,
vairs nav vērts pagātni aiz ūsām raustīt,
nāk jaunas dienas viena pēc otras,
nāk jauni piedzīvojumi - jaunu atmiņu veidojumi,
visa tava dzīve,
nu kā krāsains attēls priekšā stāv,
un tikko skumji tev jau metas,
krāsas atstāj tumšas rētas,
drīz jau vasaras saldā elpa,
drīz jau iestāsies mierīgie laiki,
neliec vairāk kāju tumšā cilpā,
lai sirds tev nesāpētu vairs tik traki,
veidosim savu laimīgo zemi,
lai citiem skauž jo tie kā ķēmi,
veidosim savas krāsas,
kurās krāsosim savu laimīgo pasauli,
nav jāmeklē vairs sāpēm iesākumu un galu,
jo sāpju taču vairs nav,
nemeklēsim vairāk saules starus liekus -
mums taču pieder pati saule...
nav vairāk laika lai steigā dzīvotu,
nav vairāk nozīmes dzīvei bez apstājas,
viss kam nozīme reiz šķita miglā tīta,
nu par mīļoto jau sen ir atzīta...
un...
ja reiz tev sāpes moca...
atceries cik patīkamu laiku vadījām sarunās tad mēs,
un iegaumē - nekas to no atmiņas dzēst nespēs...
(Sandis)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru