piepildi vēlmes,
un kad mīlestība pārņems,
nešķirs mūs ne kalni nedz dzēlmes,
par sapņiem kad bērni tev stāsta,
māte pār galvu tos glāsta,
un redzot kā mīl tad viņu māte,
dēls asaru rasojošu nolej,
bez sāpēm un skumjām,
bez domām pat nedaudz dumjām,
te valda vien mīlestība,
un nezin cilvēks pārestības,
kā māte savu dēlu mīl,
tā nezust un neizdzist tai,
jo patisāka mīlestība kvēlo,
jo mazākas iespējas dzīvē tēlot,
un līdz saule gaismu dos,
mīlēšu es savus mīļotos,
drīz saule mūs jau sauks,
un pat tas šo mīlu neizjauks...
likteņa pirksti tik garie,
un ļauzu sejas joprojām bālo,
nevaram uzveikt mēs nāvi,
un karā ciešam sakāvi...
(Sandis)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru