Man mazliet tikai sāpēja,
pašā iesākumā kad kritu,
dzīve itkā gar acīm paskrēja,
un atmodos tikai uz rītu,
tā saucās mīlestība,
un pasaule tev nu šķiet šķība,
nav miera ne uz mirkli,
lai tikai atgūtu brīdi,
šķiet zudis kas bija,
bērnība un lietus kas lija,
nāca prāts - un pieaugu es,
laiks atmiņās pagātni saglabāt spēs,
piecēlos no rītiem nereti,
ar domu par skolu parasti,
lūk laiki mainās un iet,
nav vairāk nozīmes kur skriet,
aplūkoju apkārt bieži visu,
ceļoju pār daudzām zemēm,
nevēlos lai nāk man viesi,
kamēr neapgūstu citu mēles,
lūk draugi paziņas un biedri,
tie man ciemiņi gan bieži,
tas vis ko vēlos es nu dien,
lai vairāk laiks tā neskrien,
nu vai redzi?,
dzejnieks vārdu teicis,
kad dzeju lasīt mēdzi,
tas tevi bij bieži sveicis...
(Sandis)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru