Gaidi viņu...

Viss pagājis,

sāpes pārciestas,

jaunas dienas atkal nāk,

sirds prieku iegūt nu jau māk,

redzi sauli, redzi lietu,

visu pagātnei kaut cietu,

nākotne lai priekā līksmo,

un pēc mīlestības atkal tīksmo,

saulsstaru rotaļas,  

jūras viļņu spēles vientuļas,

un dzīve gaišāka šķiet,

jo zinu- mums ir vēl kur iet,

kristāldzidrs udens strautā,

vientulība nu jau sakautā,

jūtas skaļas kā reiz dziesmas,

sirdīs deg uguņu liesmas,

pagājušo laiku ēnā,

paliek viss kas klusumā ir mēmā,

patreiz tas ir tikai svarīgi,

un tas tak ir tik  dabīgi,

zudušo sāpju rētas,

nu kā ar roku dzēstas,

mirklis pēc mirkļa vadīts,

ar prieka asarām  dalīts,

pagātnes tumšie spoki,

patreiz šķiet kā joki, 

atnāks un samīlēs tevi,

kāds priecējot ari sevi,

tam dūšas būs gana,

to katrs tak mana,

tam vara būs liela,

to vadīs mīlestība cieša,

dzejnieks paredzējumu teicis,

dzeju tā rakstīt tas beidzis,

gaidi nu tagad tik viņu,

savu pazaudēto sirdsapziņu...

(Sandis)

Par pagājušām atmiņām...

Man mazliet tikai sāpēja,
pašā iesākumā kad kritu,
dzīve itkā gar acīm paskrēja,
un atmodos tikai uz rītu,

tā saucās mīlestība,
un pasaule tev nu šķiet šķība,
nav miera ne uz mirkli,
lai tikai atgūtu brīdi,

šķiet zudis kas bija,
bērnība un lietus kas lija,
nāca prāts - un pieaugu es,
laiks atmiņās pagātni saglabāt spēs,

piecēlos no rītiem nereti,
ar domu par skolu parasti,
lūk laiki mainās un iet,
nav vairāk nozīmes kur skriet,

aplūkoju apkārt bieži visu,
ceļoju pār daudzām zemēm,
nevēlos  lai nāk man viesi,
kamēr neapgūstu citu mēles,

lūk draugi paziņas un biedri,
tie man ciemiņi gan bieži,
tas vis ko vēlos es nu dien,
lai vairāk laiks tā neskrien,

nu vai redzi?,
dzejnieks vārdu teicis,
kad dzeju lasīt mēdzi,
tas tevi bij bieži sveicis...

(Sandis)

Mirkli uzgaidi tikai...

Mazliet tikai uzgaidi,
pagriezies un pasmaidi,
apstājies un ieklausies,
zilās debesīs paraugies,

tūlīt atnāks viņa,
tā tava sirdsapziņa,
tā klusībā tev teiks,
kā pietūkst kas maigs,

atkal tad apstājies,
dziļu elpu ievelc,
un ja ko neatceries,
par soli tikai atkāpies,

cerību pilnie skatieni,
tie par tevi klusie mājieni,
tikai viena minūte,
un te būs tava pietura,

atceries tik vienu lietu,
kaut sirds kā ledus cieta,
mīlestība kausēs to lai cik tā bieza,
un diena gaiša kļūs ikviena...

Nav nozīmes!!!...

Paiet mirklis - divi,

un jūtam to - mēs esam dzīvi,

sarkst tev vaigi,

un ziedi tev tik svaigi,

viens ceļojums,

tas vieno mūs,

pienāk vakars- rīts,

esmu tavā priekšā kā krīts,

aizies sāpes - skumjas,

aizies ari domas mazliet dumjas,

tici vai  ne,

šeit vareni esam tikai mēs,

skatos aiz apvāršņa,

nekā pratīga neredzu,

pamanu kamanas,

tālumā nozūd cerības!

mīlēt vai ne,

izvēle tava,

muksi tālāk ,

vai būsi man līdzās,???

jautāju es skābeklim, 

nē - nav atbildes,

kluss čuksts man kliedz,

laid lai sirds tālāk nu iet!

nav rētu bez sāpēm,

lai labāk kļūst tev ap sirdi,

teikšu lai nav vietas slāpēm,

un lai labi mani dzirdi,

atmet skumjas tālu prom,

atmet pagātni tai paredzētajā vietā,

dzīvo tagad, rīt un tūlīt,

lai skumjas nav kur taisni vairs likt!!!!

(Sandis)

Mazs eņģelitis...

Mazs enģelitis uz pleca sēž,

par tevi domāt nestāj, 

tiko dzird tas vardu tavu,

 tūlīt sirdī smaida,

lūk zīmē sniega sirdis tas,

un atceras ka mīlēt māk,

lidz atnak, iezogas un paliek kads,

sirditi tas mīlēt sāk,

zinu tas tevi mīl, 

par tevi čuksti skan,

tas sniega segā zvīl,

un protams par tevi stāsta man,

enģelītis ko minu,

tevi mīl nudien,

es mīlu tevi, to zinu,

tapēc sirds pie tevis skrien...

nu kad dzejnieks vārdu teicis,

par mīļoto tas stāstīt beidzis,

un dzejas rindas galā nāk,

tapēc droši tevi mīlēt sāk..

Tā pat, par rūķiem mazliet padomāju!

Mazliet tik uzgaidi,
no visas sirds uzsmaidi,
un kad skumji sametas,
lai rūķu prieks tad uzrodas,

redzi, smaidam spēks ir milzīgs,
un ja sirds nu mīlēt prot,
arī acīs liksies kas viltīgs,
tad būs sajūta, ka sirdi tev kāds zog,

rūķi tādi viltīgi,
mazliet arī melīgi,
tāpēc būtu labi ja tie prastu,
sirdi darīt karstu,

tie mazie rūķi zaglēni,
sirdis laupīt māk,
tie viltīgi jo brālēni,
tāpēc mīlu dēstīt sāk...

ja tu mani tos,
mūc ko kājas nes,
tad tevi sērga neķers vairāk,
un sirdis laupīs mazāk...

viss ko vēlies tev ir!

Tu vēlējies tikai laimi,

prāvu draugu saimi, 

un gana daudz mīlestības, 

 un sirds sajūt to,

tu vēlējies tikai smaidu,

acis kas neskumt prot,

un kad zini ko es gaidu,

sirdī tavs vārds mieru lai rod,

tu papildus vēlējies vēl arī rotaļas,

tādas kas prātam nejaušas,

un ja arī draugi nopaļās,

sāpes- tās būs mazliet netīšas,

vēl mazliet tu vēlējies arī dzīva būt,

to baudu sniedzu tev ik mirkli.

zinu- sirds tava jūt,

laiku vairs neatgūt,

lai sirdī atmiņas tā klejo,

lai atrod vienu savējo,

un kad skumji kļūst,

prieku aizmirst tad lai nepagūst...

viss ko vēlies dots tev būs

tās jūtas tuvinās tik mūs,

un ja skumjas māc,

laimes mirkli atcerēties sāc...

(sandis)

Pārtraukums

Sēžu visu dienu,
rakstu dzejolīti vienu,
par mīlestību kvēlu,
par mērķi ļoti cēlu,

par mums un par laiku,
par atmiņām un mīlu maigu,
bet varbūt pietiek rakstīt,
varbūt jāsāk stāstus stāstīt,

par neko būs šis stāsts,
kā dēlam veltīts mātes glāsts,
te jūtas sen ir skaidras,
nav jēga krist ja tik ne skaidās,

lūk pārtraukums te dzejai,
lai atpūta ir manai sejai,
tad vēlāk atkal tiksimies,
ar acīm dzejā liksimies...