Saki - Jā!

Cerību pielijusī diena,
tu vairs neesi viena,
slapja ir šī vasara,
pār tavu vaigu rit prieka asara,

drīz pienāks tā diena,
kas mūsu dzīves mainīt steigs,
drīz asaras nebūs vairs ne vienas,
jo sāpes pastāvēt beigs,

atskaties pār plecu sev,
tā dzīve ir par vecu tev,
nomaini asaras pret smieklu jūru,
nomaini skumjas pret manu smaidu,

tu zini - es tevi sen jau gaidu,
tu saproti - man tevi vien vajag,
redzi tās egles košās skujas?
kad tās zemē kritīs,
es mīlēt tevi nestāšu,

kaut saule apstāties spētu,
es tik un tā tevi mīlētu,
 kaut vasaras sezonas telpā,
ja izkristu sniega dzestrā elpa,

kad sapratīsi tu to,
ka tevi uzskatu par savu mīļoto,
pāris dienu un precēti jau,
un skumjām iemeslu te nu vairs nav,

es tevi mīlu,
kā sauli mīl vasarīgais vējiņš,
es tevi mīlu,
kā tu kad esi vasara,
un es esmu tavs mīļotais vējiņš...

Vai mīli mani tu tā pat?
Vai dzīvosi tu man tā pat?
Tad saki vārdu jā no sirds,
Lai redz ikviens cik acis tev spoži mirdz!

Es tevi gaidu...

Pastāsti man tikai vienu,

kā lai izturu es šo dienu,

kad esi tu tālu tālumā,

un acis neredzu tavas sejas sārtumā,

vai pastāstīsi noslēpumu šo,

kā man ieraudzīt savu mīļoto?

Es nezinu kā man tā gadījās,

bet sirds zina - tai tevi tik vien vajag,

nu jau pusdienu laiks ir klāt,

sirds joprojām grib skumjās stāt,

nezinu ko iesākt ar to,

neredzot savu mīļoto,

pusdienas paēdu atkal es viens,

pakrūtē sajūta it kā tur siens,

apskaties mīļotā mana,

vai pietiek tev skapī mīlestība mana?

Vai tev nav vēlmes papildināt to?

Vai mīlošie glāsti tev trūkumā nav?

Un apskati pie reizes vel to,

vai mani joprojām uzskati par savu mīļoto?

kad skumjas jau debešos augstu kāp,

zini droši - vientulība dikti sāp,

un vakars kad tuvu jau nāk,

slikti pat sidij palikt sāk,

mīļotā mana esi tu,

lūdzu tevi mājās jau nāc,

un kad aukstums tevi tā skauj,

atceries mana sirds pēc tevis vien bļauj...

vakars jau vēls un sāpes nerimst,

logi sirmo no siltuma pavārdā,

apskatos caur piesvīdušo stiklu,

visapkārt ir tikai migla,

nu kad vakars ir vēls, 

miglā man rādās tavs tēls,

un nozīmes ir tikai tam vien,

cik ātri kājas pretī tev skrien,

te mānīgi skrējis es esmu,

''bēdīgu ziņu es nu tev nesu!''

policists ar stāžu man vārdus kad saka,

sirds sitās kā galīgi traka,

nesagaidīt man mīļoto šonakt,

tā slimnīcā jau sildās nu pat,

kas noticis, kāpēc un kā,

to mainīt vairs nevar it nekā!

jautājums man prātā viens,

kas pasaulē nu dzīvot sāks,

vai puisītis kas ozols būs,

vai meitenīte kas vienos mūs???

un nozīmes nu tagad nav,

vai viens vai otrs,

ak vai,

nu man jāmīl divus jau...

(Sandis)

Mīlestības noslēpums ir...

Mīļš glāsts rīta saulē,
un stāsts par tevi un mani,
viens pieskāriens tev,
un mēs kļūstam kā viens,

mīļi glāsti,
sākas ceļojums pasakā,
mīļākie pieskārieni,
un tādi tie būs mūža garumā,

vienam pieskārienam nozīmes nav,
zinu kad mani mīli sen jau,
bet vai ceļot uz zemēm tālām tu vēlies,
un izjust no kurienes pati cēlies?

Mīļākais maigums ar glāstiem vien sākas,
lielākā mīlestība ar strīdiem tik aug,
un kad drīz jau precēti esam,
cauri dzīvei viens otru tad nesam,

kaisle un mīla vis apkārt kā rozes,
nezinām kur liktenis mūsu ceļus grozīs,
un bērnu bariņš kad jau būs prāvs,
reiz es kļūšu kā vecs pāvs,

nav nozīmes nekādiem varoņu darbiem,
un nav pat nozīmes pārmest sev ar vārdiem,
ja reiz mīlēt būs lemts,
tad uz mūžu to mainīt nav dots,

tikai viens skūpsts,
to visu aizsāka,
tikai viens glāsts,
un redzi - top jauns mīlas stāsts...

Nepārmet sev neko,
nepārmet pat piedzīvoto,
un pārliecinies dzīves laikā,
mīlestības noslēpums ir pieskārienā maigā...


(Sandis)

Kā laiku apturēt es vēlos...

Izkusa pagājušās nakts skūpsti,

tie vilināja un pievilka tevi man klāt,

un atkal izkusa laikā kas aizgāja,

redzi... tos vairāk neatgūt,

mīlošākie glāsti tevi skāra,

un par tavu augumu tie man stāsta,

cik lai es samaksāju kādam,

lai laiks spētu apstāties?

Visam un nekam vairāk nav nozīmes,

es nezinu ko lai daru,

tikai vēlos apturēt laiku,

kaut uz mirkli kad acīs tev slīku,

nezinu vai tam ir nozīmes,

tam cik ļoti es tevi mīlu,

tam ko sirds mana jūt,

kad roka tava mani glāsta,

un runādama sirds stāsta,

to ko ķermenis saņem kad to glāsta,

vienkārša ir šī patiesība,

to vēlos iekļaut kādā stāstā,

redz acis tikai tevi,

jūtos kā ledus kastē ieslēgts,

bet skūpstu maigumā neatgūt to,

to laiku ko iegūldīju maigumā ar mīļoto,

leduspuķes uz logiem jau pārtop,

pārtop par visskaistākajām rozēm,

un rozes kas mīlu prot apliecināt,

ir cēlākais un krāšņākais zieds sirdij,

drīz apstāsies laiks,

drīz apstāšos arī es,

un uz loga salušā ar elpu,

es rozēs dzīvību atkal tām došu,

lai redzi cik ļoti es tevi mīlu,

es apturēšu laiku kas mīl,

es apturēšu laiku ko mums kāds ir devis,

un kamēr laiks uz vietas stāvēs,

es tev blakus būšu,

kamēr laiks vēl stāvēs,

es tevi bildināšu,

kamēr laiks joprojām stāvēs,

es šo dzejoli tavai sirdij rakstīšu,

dzejoli par to kā laiku apturēt es vēlos...

(Sandis)