daudz lietu ir pasacīts...
Viena sieviete dzīvi jauc,
un bez manis sirds tai kauc.
Vai tas ir ļauts...?
Meitene kā zeltene,
atļaujas tā šaut un netēmēt,
ieceres tai daudz,
un mana sirds tai vārdu sauc...
Viņas vārds, kā atklāsme ausīm,
viņu sauc par dzīvi,
mēs visi mīlēt viņai ļausim,
un par bezrūpīgu sauksim,
par savu bērnību mēs viņu dēvēsim...
(Sandis)
