Sēžu visu dienu,
rakstu dzejolīti vienu,
par mīlestību kvēlu,
par mērķi ļoti cēlu,
par mums un par laiku,
par atmiņām un mīlu maigu,
bet varbūt pietiek rakstīt,
varbūt jāsāk stāstus stāstīt,
par neko būs šis stāsts,
kā dēlam veltīts mātes glāsts,
te jūtas sen ir skaidras,
nav jēga krist ja tik ne skaidās,
lūk pārtraukums te dzejai,
lai atpūta ir manai sejai,
tad vēlāk atkal tiksimies,
ar acīm dzejā liksimies...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru