un plaukst tavs smaids,
tu rokas turi acu priekšā,
un pazūd pamats tavu kāju soļiem.
Neatskaties aiz muguras vairāk,
nedomā par pagātnes sārņiem,
tik un tā ja atmiņas būs gana stipras,
tās pārņems tavu saprātu uzreiz tūliņ.
Vien atliek cerēt un gaidīt,
cerēt uz mīlestību,
un gaidīt kad tā atnāks,
tikai tava smaida iespaidā mīlestība rodas.
Ja man to kāds jautās,
Kas tā mīlestība ir...
ja kāds to zināt gribēs?
Nedomājot atbildi es sniegšu,
mīlēt spēj ik sirds,
kurā kā dimanti mirdz
jūtas ko atdzīvina sirds...
Nemeklē to kas lieks,
meklē vien atbildes sevī,
kad mīlēt sirds tev mācēs,
tā laimē skaļa kļūs kā krāces...
(Sandis)
