Šonakt!

Šonakt
mēs esam jauni
tāpēc degsim lāpas gaišas
lai mēs svinam dzīvi!

Šonakt
dzīvē laižam jauni mēs
lai mēs redzam kas turēt līdzi spēs
tā mēs svinam dzīvi kopā

un kad visi glāzēm rokās,
spriežam kā mums šodien veicies
tā mēs dzīvojam un tā mēs svinam,
pa priekšu šņabi dzeram un pa vienam.

dzīves līkločus mēs apspriežam
dzīves nastas mēs te minam
atkal jauni kopā esam
un dzīvē visi kopā laižam

Šonakt mēs vareni nu dien
un svētki ātri prom jau skrien
skaties kā tiek glāzes pilnas
un drīz jau visi ir zem segas vilnas

Šonakt tu būsi mana
lai to zina visi kad durvju zvans to zvana
un kad sāpes rīt mums galvu lauzīs
par to rīt mēs galvu lauzīsim

tikai šonakt tu māki dzīvot
tā lai tevi prot ikvien te mīlēt
un kad es ar tevi runāju
tu par citu atkal domā

Šo nakti vadu vientulībā
par dzīves netaisnīgiem svētkiem rakstu
te nu es esmu
tas pats es tie paši jūs
un sāpēs sirds vaimanā un mirst
viens pats un asaras kā zīles birst!

Šonakt es tevi gribu
bet nevaru gūt tevi
un lūzti vai plīsti esmu es viens
svētkos kas par dzeršanu saucās.

un vientulība turpina tad mani smacēt
jo zinu esi svētkos viena
viena bet ne vientuļa
vienīgā ko neprātā mīlu...

Šonakt es tevi vēlos
lai esi man ik uz soli līdzās
bet svētki galvā atkal tev
un nenāk prātā mani turēt sev...!

Sāpes ko radi mani norūda!

Viss reiz teiktais - aprunātais
Tā līdz galam neizdarītais
Sirdī dziļi sāp - durās
Itkā sāpēm robežu nav
Kāds ap mani burās.

Te skatiens kāds paslīd zems
Te atkal viens mazliet kā ķēms
Bet tomēr vai vientulība uzvarēt mani spēs?
Vai atkal dzīve spēlēs paslēpēs?

Lūk padoms ar sirdi kas tapis
Nelieto to kas dvēseli lāpīs
Atrodi valodu ar nesaskaņām kopīgu
Un pamestība pārtaps par draudzību nopietnu

Lai kur arī es ietu
Un ko arī es nedarītu
 Katrā solī tu vadi mani
Ceru šo tekstu arī tu dzirdi

Viss kam nozīme reiz šķita liela
 Nu kā akmens ūdenī gulst
Un visas sāpes kas reiz ciestas
Tagad kā odziņas man šķiet...

Padomā par otru arī
Skaties ko ar mani tu tā dari
Nesāpini vairs!
Es lūdzu tevi - nesāpini!

Tik ciešas bija šīs mīlestības saites
Un nu kā ierasts tās jau kļūst  kaites
Sāpes ko sirdī man radi
Tikai ciešāk turēt tevi liek

Sāpes kas rētas atstāj
Neļauj mīlai atdzimt
Sāpēm ceļi locās
Esam rūdīti mēs ugunīs nu dien

Kaulu lauziens ass
Un es sev liekos atkal mazs
Kaut sirdi sāpināt tu nespētu
Es mīlēt tikai tevi paspētu!

Un kad pamest novārtā tu sāktu mani
Es tev atgādinātu par sevi kā vēja zvani
Atkal liesmas kaislas degtu
Un tu pēc manis droši vien steigtu...!

Atceries!!!

Visam dotais laiks iet uz beigām,
nav nozīmes vairs varonīgām steigām,
vārdi reiz dusmās izteiktie,
nu pārtop kā karavīri jau nobeigti,

nav nozīmes vairs sāpju pilnām atmiņām,
vairs nav vērts pagātni aiz ūsām raustīt,
nāk jaunas dienas viena pēc otras,
nāk jauni piedzīvojumi - jaunu atmiņu veidojumi,

visa tava dzīve,
nu kā krāsains attēls priekšā stāv,
un tikko skumji tev jau metas,
krāsas atstāj tumšas rētas,

drīz jau vasaras saldā elpa,
drīz jau iestāsies mierīgie laiki,
neliec vairāk kāju tumšā cilpā,
lai sirds tev nesāpētu vairs tik traki,

veidosim savu laimīgo zemi,
lai citiem skauž jo tie kā ķēmi,
veidosim savas krāsas,
 kurās krāsosim savu laimīgo pasauli,

nav jāmeklē vairs sāpēm iesākumu un galu,
jo sāpju taču vairs nav,
nemeklēsim vairāk saules starus liekus -
mums taču pieder pati saule...


nav vairāk laika lai steigā dzīvotu,
nav vairāk nozīmes dzīvei bez apstājas,
viss kam nozīme reiz šķita miglā tīta,
nu par mīļoto jau sen ir atzīta...


un...
ja reiz tev sāpes moca...
atceries cik patīkamu laiku vadījām sarunās tad mēs,
un iegaumē - nekas to no atmiņas dzēst nespēs...


(Sandis)