nejūt tas iemeslu pat kad smej,
un asara kad zemē krīt,
rimsies sāpes varbūt tad rīt,
kā dimanti kad pār vaigu rit,
nezin tas vai sāpes rims drīz,
un ja zaudētas ir cerības un vēlmes,
sāļie kristāli kad asarās vēršas,
drīz pienāks pavasara putnu laiks ,
un skumju pilns vairs nebūs vaigs,
tā sapņi kad reāli kļūst,
un ledi no sirds sāk kust,
redz sapni par putnu tad puisēns,
un pats grib līdzīgs tiem būt,
tā lidot tas mācēt tad grib,
bet tam dzīve gar acīm tad strauji tik zib,
sirds tam drīz skumjas vairāk nejūt,
un atmiņas drīz kā bēnam tad šķiet,
pienāk tad saulstaru epizode tai dzīvē,
aukstums , sals un vientulība nu kā pērns sniegs plēn...
puisēns kas skumjš reiz bija,
tas kā saule pār zemi tad lija,
un zin nu jau to ikviens,
tas pavasara dievs...
(Sandis)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru