Vai proti atrast draugus?

Laid lai laiks iet tikai uz priekšu,
laid lai piedzīvojumi notiek,
un ja arī redzēsi ka es garām iešu,
neļauj lai sirdiī kas slikts iziet,

reizi pa reizei smaidīt ir ļauts ,
reizi pa reizei raudāt ir vēlams,
bet apvinojoties sāpēm ar jūtām,
rodas sapņi par sirdīm neiegūtām,

atļauts ir daudz,
arī slikts pat ļauns,
bet kur ir tā robeža kas vilkta pār zimi,
kas neļaus sagandēt nevienu dzīvi,

ja reiz satiksi smaida īpašnieku kādu,
kas zinās tad cilvēku tādu,
dod arī mums par to zināt,
lai nepaliekam kā negudri minot,

kā atšķirt vai tas labs vai ne tik,
un ja gadas kad pietrūkst it ne cik,
līdz kas ļauns atgadas,
lai mums spārni neaplaužas,

dzejnieks tev māca tik vienu,
uzmanies kaut ik dienu,
ja draugu radīt nepratīsi,
par kaķu barību ātri pārtapsi...

Tā nav vājība, bet sirds

Mazos spārnos paceļas tarenītis,

mazs ir pats šis kustonītis,

un ja skumju mākts tu esi,

mazliet smaidu spārnos tas nesīs,

pavasara ziedošie ziedi,

pirmie vēstneši kas plaukst,

un ja skumjas nepamet tad tevi,

nāc apgulies pļavā izjūti pavasara elpu,

reiz tēvs mēdza teikt,

nav kā trakam kur steigt,

ja mīlošs tu esi,

vājuma pazīmes tā nenesi,

jo mīļāka sirds tev krūtīs,

jo platāku smaidu apkārtne jutīs,

un ja pavisam nav drosmes pat vārdu bilst,

atceries arī akmens ūdenī dilst,

pavasara upes rotaļas,

un zaigo jau atkal saulstari,

prieka notis briestošas,

un nu pat tu jau dziedāt vari,

nu redzi kā viss ir sanācis,

dzejniku neviens vairs nemācīs,

tas vārdu kārtējo atkal ir teicis,

tā rakstīt atkal jau pabeidzis...

Padomā uzreiz...

Par pavasari vārdus es teikšu,

par ziedu pilnām pļavām stāstīt steigšu,

par medussaldiem skūpstiem es lūgšu,

un tev to visu atklāt steigšu,

ja gadījums būs tāds,

kad jamāk mīlēt kāds,

un ja sirdī nebūs prasmes šīs,

kas pēc mīļotās nu tevi dzīs,

ja saules siltums  pietrūksies,

un mīlošs glāsts būs nepieciešams,

tā sirds tev teiks - nu pierausies,

 lai mīļotajai pieglaudies,

lai sarto saulesstaru gaismā,

aizrit vakars šiss,

un ja skumji mazliet kļūst,

lai saules riets nu atkal piedzimst,

saka ja mīl tad sāp pat ļoti,

bet zinu tu sāpināt neproti,

bet kad skumji metas,

atdzimst pat senākās rētas,

par pavasari kad es rakstu,

domās kā pirmoreiz sarkstu,

tai pavasara siltajā saulē,

tai pašā kas tevi man ielika plaukstā,

dziedoši apceru brīdi es to,

kad satiku savu mīļoto,

nu tā jau paies arī vasara,

un nenobirs ne asara,

mīlēt visiem ir tā ļauts,

kaut tu zvērs vai arī skauts,

tāpēc  dari tā kā kaķi patreiz, 

par mīļoto padomā uzreiz...