Tas cerību laiks...

Kā vārds, kas izteikts,
man tevi neatgūt...
Kā viens smalks diega pavediens,
kas pārrauts, nelabojams...

Reiz mēdzu tavās rokās sildīties,
reiz mēdzu apskaut un turēt, neatlaist tevi,
kā saule, ar smaidu mani sildīji,
kā zvaigzne tā spožākā, tā košākā...
Tās tavas acis...

Nu sēžot šeit, 
četrās sienās,
grimstu skumjās,
grimstu atmiņās...

Šeit tika vilktas līnijas,
kā joslas zīmetas,
kas ceļus dala,
tās mani un tevi ir šķīrušas...

Kā tikko dzimis mazulis,
nu man viss no jauna jāsāk,
kā tikko modies no rīta,
es veru acis ar cerībām...

Te beidzas sapņi ,
te beidzas ilūzijas,
šeit sākas dzīve, 
šeit sākas cerību laiks...

Zinot ka sirds prasa daudz,
zinot ko vēlas meitene,
nevarot solīt nekā,
nevarot dot nekā...

Es itkā ieskatos sirdī,
es ieskatos tavā un manā sirdī,
migla, un nesapratne, 
migla un dalītas jūtas...

No visa ko tev nāktos sargāt,
no visa kas tev dārgs,
atceries, sargi sirdi,
jo no tās dzīvība rodas...

Miglu, tumsu, un skumjas dzen tālu,
tālāk no bēdām un sāpēm,

kā sirdīm kas vienojušās,
kā rokām kas sadevušās,
tā mīlestība būs, 
tā mīla guni reiz gūs...

Un solījumiem nozīmes nebūs,
un pat tās acis un smaids,
tās atkal priecāsies,
tās atkal mīlēs...

Ja zvaigznes spētu runāt,
ja saule spētu dziedāt,
tā zvaigzne naktī tev stāstītu,
tā saule dienā tevi slavētu...

Kā mazs bērns,
es meklēju sevi,
kā mazs kucēns,
no mātes pašķirts,
man tālu vēl jāiet,
man garš ceļs priekšā...

Negribu skriet prom,
negribu kļūt vientuļš,
vai vientulības nav gana?
vai skumjām robežu nava...?

Tā atkal rokas ko sildīt,
tā atkal apskāvienus ko sniegt vēlos,
es tevi meklēju,
es gaidu tevi...

Jo zinu ka neatgūšu laiku senu,
jo zinu...,

kā vārds, kas izteikts,
man pagātni neatgūt,
kā viens smalks diega pavediens,
kas pārrauts,
ir nelabojams...